“Cilvēka domāšanas un izpratnes savdabīgā un nemitīgā kļūda ir tās lielā vēlme galvenokārt ņemt vērā ideju apstiprinājumus, nevis noliegumus.”

—Frānsiss Bēkons

Apstiprināšanas tendence (confirmation bias) ir selektīvās domāšanas veids ar noslieci pamanīt un meklēt lietas, kas apstiprina individuālos uzskatus, un ignorēt, nepietiekami novērtēt vai nemeklēt izskaidrojumus lietām, kas ir pretrunā ar šiem uzskatiem. Piemēram, ja cilvēks uzskata, ka pilnmēness laikā palielinās neatliekamās palīdzības izsaukumi slimnīcā, kurā viņš strādā, tad pilnmēness laikā viņš šiem izsaukumiem pastiprināti pievērsīs uzmanību, bet pārējā laikā nepamanīs. Šādi rīkojoties, laika gaitā nepamatoti stiprinās viņa ticība attiecībai starp pilnmēnesi un nelaimes gadījumiem, kā arī citiem mēness ietekmes veidiem.

Šāda tendence pievērst lielāku uzmanību informācijai, kas atbalsta un pastiprina mūsu pārliecību, nevis tai, kas ir ar šo pārliecību pretrunā, ir īpaši bīstama, kad mūsu uzskati ir kas vairāk par aizspriedumu. Ja mūsu uzskati jau sākotnēji balstās uz pamatotiem pierādījumiem, faktiem un eksperimentiem, tad tendence pievērst pastiprinātu uzmanību informācijai, kas atbilst mūsu idejām, nenovedīs pie maldīgiem uzskatiem. Protams, ja mēs neņemam vērā pierādījumus, kas atspēko mums tīkamas hipotēzes, tad no saprātīgiem mēs kļūstam par cilvēkiem, kas ir noslēgti pret jaunām idejām.

Daudzi pētījumi ir pierādījuši, ka cilvēki parasti augstāk novērtē un lielāku uzmanību pievērš apstiprinošai informācijai, proti, pozitīviem vai apstiprinošiem datiem. “Visticamākais iemesls apstiprinošas informācijas pārmērīgajai ietekmei ir tas, ka kognitīvi ar to ir vieglāk tikt galā”1. Ir daudz vieglāk acumirklīgi saprast to, kā konkrēts fakts atbalsta kādu nostāju, nekā izprast pretargumentus. Ņemsim par piemēru tipisku ekstrasensorās uztveres (ESP) eksperimentu vai šķietami pareģojošu sapni: panākumi bieži vien ir nepārprotami un ir viegli pieskaitāmi panākumiem, savukārt negatīva pieredze prasa intelektuālu piepūli, pat tikai tam, lai saskatītu to kā negatīvu un uztvertu to kā būtisku. Ir pierādīts, ka šī tendence pastiprināti uzsvērt un pievērst uzmanību pozitīvai un apstiprinošai informācijai ietekmē arī atmiņu. Rezultātā, cenšoties atcerēties informāciju, kas attiecas uz kādu konkrētu uzskatu, visticamāk atcerēsimies datus, kas apstiprina mūsu nostāju (turpat).

Diemžēl arī zinātnieki dažkārt ļaujas apstiprināšanas tendencei, izveidojot eksperimentus un interpretējot datus veidos, kas apstiprina izvirzītās hipotēzes. Problēmu padziļina tas, ka šie zinātnieki attīsta savu darbu tā, lai varētu izvairīties no datiem, kas viņu hipotēzes apšaubītu. Piemēram, daži parapsihologi ESP pētniecībā agrāk ļāva pētījumu subjektiem sākt un beigt darbības tad, kad paši to vēlējās.

Zinātnieki var novērst vai samazināt apstiprināšanas tendenci, sadarbojoties ar kolēģiem, kuriem ir pretēji  uzskati. Labs paraugs tam ir Ričarda Vaizmena un Merilinas Šlitcas kopīgais pētījums par parapsiholoģiju.

Katram no mums ir nemitīgi jāatgādina sev par šo tendenci un aktīvi jāizzina informācija, kas ir pretēja mūsu individuālajiem uzskatiem. Tā kā tas ir ir nedabiski, šķiet, ka vidējais sabiedrības loceklis ir neglābjami nolemts apstiprināšanas tendencei.


Raksts ar autora atļauju aizgūts no SkepDic oriģināla.

No angļu valodas tulkojis Artis Kokorēvičs.


  1. Gilovich, Thomas. How We Know What Isn’t’ SoThe Fallibility of Human Reason in Everyday Life (New York: The Free Press, 1993).