Dažas reliģiskās grupas noliedz evolūciju, jo pastāv uzskats, ka zinātne sadragā reliģiskos uzskatus. Tās iekļauj protestantu fundamentālistus, no kuriem daļa tic, ka zeme ir 6400 gadu veca un ka katra suga tika radīta atsevišķi, un musulmaņu fundamentālistus. Tā kā daļa no jums varētu nākt no šādām grupām un pastāv iespēja, ka katrs no jums satiek šādus cilvēkus, turpmāk tiks apspriesti daži kreacionistu iebildumi pret evolūciju.

Pirms pievēršamies iebildumiem, jāatzīmē divas lietas. Pirmkārt, pastāv liela atšķirība starp zinātni un reliģiju. Reliģija ir balstīta ticībā; zinātne – novērojumos un eksperimentos. Reliģijas netiek atmestas, kad tās tiek pārbaudītas un tiek atrasti trūkumi; neviens ticīgs kristietis nav atteicies no kristietības, kad lūgšanas nav tikušas uzklausītas. Bet zinātnē neviens uzskats nav tik svarīgs, ka tas nevarētu tikt atmests, ja tas būtu pretrunā ar faktiem vai ja tas varētu tikt aizvietots ar labāku alternatīvu. Mēs varam uzstādīt noteikumus, pie kuriem zinātnieki būtu ar mieru pieņemt alternatīvu evolūcijai kā paskaidrojumam bioloģiskajai daudzveidībai un adaptācijai. Alternatīvai būtu jāizskaidro viss tikpat labi, kā to izskaidro evolūcija, būtu jāsaskan ar daudziem zinātnes aspektiem, ar kuriem saskan evolūcija, un turklāt būtu jāizskaidro svarīgi empīriski novērojumi, kurus evolūcija nevarētu izskaidrot. Šobrīd neviena alternatīva – ieskaitot kreacionismu – nav pat tuvu tam. Evolūcija ir zinātnisks fakts, kas ir demonstrēts tik daudz reižu, ka būtu perversi atteikties no pagaidu piekrišanas.

Otrkārt, mēs norādam, ka katoļu baznīcai evolūcija nesagādā problēmas. 1996. gadā pāvests oficiāli paziņoja, ka evolūcija ir notikusi un ir apvienojama ar katolismu. Šādi rīkojoties, viņš reaģēja uz katoļu baznīcas pieredzi, kas sekoja tās konfrontācijai ar Galileju 16. gs. sākumā. Toreizējā pretruna bija par Visuma uzbūvi – par to, vai zeme atrodas Visuma centrā vai, kā Koperniks bija iebildis, Zeme riņķo ap Sauli un kustas arī pārējie objekti, kas nav Saule. Ar savu jauno teleskopu Galilejs novēroja 4 mēnešus, kas riņķo ap Jupiteru. Viņš aptvēra, ka vēro miniatūru Saules sistēmas modeli un ka Kopernikam bijusi taisnība. Pēc tam viņš paziņoja par savu atklājumu publiskās lekcijās un provokatīvā grāmatā, Dialogs par divām galvenajām pasaules sistēmām.

Baznīca piespieda Galileju atteikties no savām idejām, taču uzvara bija īslaicīga, jo dabas realitāte nepakļaujas cilvēku institūciju likumiem. Dažas desmitgades vēlāk Ņūtons atklāja gravitāciju un kustības likumus, kas ļāva ar apbrīnojamu precizitāti ļāva paredzēt planētu orbītas. Sekojošais progress fizikā, astronomijā un kosmoloģijā padarīja baznīcas pozīciju arvien pazemojošāku. Vēlu 20. gadsimtā tā mainīja attieksmi pret Galileju un, pēc saskarsmes ar grūtībām cīņā ar pozīciju, kas ir pretrunā ar labi pamatotu zinātni, tā pieņēma evolūciju. Līdzīgs scenārijs tika izspēlēts Padomju savienībā, kad Staļins pieņēma Lisenko argumentus par iegūtām īpašībām, aizliedza pamatotus ģenētikas faktus, iznīcināja pētījumus ģenētikas jomā, un agrikultūra, kas uz to bija balstīta (uz Lisenko argumentiem – tulk piez.), izraisīja badus, kas nogalināja miljonus. Kad Dienvidāfrikas republikas prezidents nesen noliedza to, ka AIDS izraisa HIV vīruss, tūkstošiem tika noliegta piemērota terapija. Cilvēki var samaksāt ar savu dzīvību, kad autoritātes ignorē vai noliedz to, ko zinātne ir iemācījusies par dabu. Un autoritātes, kas noliedz zinātni, riskē tikt pazemotas, vai vēl ļaunāk.

Ar iepriekš rakstīto kā fonu, tagad mēs pievēršamies dažiem biežāk dzirdētajiem kreacionistu iebildumiem evolūcijai.

Evolūcija ir tikai teorija.

Teikt, ka evolūcija ir “tikai” teorija nozīmē palaist garām svarīgu zinātnes aspektu. Evolūcija ir teorija tādā pašā nozīmē kā Ņūtona kustības teorija, Einšteina relativitātes teorija, atomu teorija par matēriju ir teorijas. Lielās idejas zinātnē sākas kā darbojošās hipotēzes, un tām jāizdzīvo pārbaudes un pretrunas, pirms tās akceptē zinātniskā sabiedrība. Pārbaužu un pretrunu laikā uz tām atsaucas kā uz teorijām, bet apstiprinājuma un ilgstošas kā uzticamu rīku lietošanas rezultātā tās iegūst labi akceptētu ideju statusu, ko pieņem visi zinātnieki. Tas ir noticis ar Ņūtona, Einšteina un Dārvina idejām. Saucot evolūciju par teoriju jūs zinātniekam nenorādīsiet uz to, ka tā ir neuzticama. Evolūcija ir ievērojama zinātnes teorija, tikpat apstiprināta un uzticama kā jebkura cita.
Zinātnes skaidrojums par dzīvības izcelšanos joprojām ir vājš.

Tas, ka šis iebildums ir patiess, nenoraida evolūcijas kā svarīgas zinātniskās izpratnes statusu. Mēs neizprotam dzīvības izcelšanos tikpat labi kā specializāciju vai selekciju, vai daudzus citus evolūcijas aspektus. Bet mūsu neveiksme nav principiāla vai saistīta ar loģiku – tā ir izdomas un tehnikas neveiksme. Mēs vēl neesam bijuši spējīgi iedomāties un pārbaudīt visas starpformas starp nedzīvu vielu un metabolisma un reprodukcijas spējīgiem organismiem. Mums ir labas liecības par daudziem starpposmiem, un tie, kas vēl nav izprasti, ir interesants izaicinājums zinātnei. Labs apraksts par to ko mēs saprotam – un par to, ko mēs nesaprotams – atrodas Maynard Smith un Szathmary publikācijā (1995). Būtu ļoti riskanti apgalvot, ka šīs problēmas pamazām netiks atrisinātas, jo pieredze liecina par to, ka tas notiks.

Evolucionējošas struktūras ir pārāk sarežģītas, lai varētu būt radušās nejaušu mutāciju rezultātā.

Šis apgalvojums tiek dzirdēts ne tikai kristīgo kreacionistu, bet arī citu ļaužu, tostarp arī zinātnieku vidū, kas nav izpratuši dabiskās izlases neparasto spēju ātri radīt kompleksu kārtību no haotiskām variācijām. Dabiskā izlase ir vienīgais dabiskais process, kas spēj radīt un uzturēt kārtību pret visu fizi-ķīmisko sistēmu tendenci kļūt nesakārtotām. Tā to dara, radot un pēc tam uzlabojot noslēgtas sistēmas, kas importē enerģiju lai uzturētu un reproducētu sevi.

Evolucinārais skats uz dabu ir nepieņemami drūms.

Agrās evolūcijas interpretācijas secināja, ka evolucionējusi uzvedība būtu tikai savtīga, lai indivīdi varētu palielināt radīto pēcnācēju skaitu. Sis uzskats atgādināja Tomasa Hobsa slaveno dzīves aprakstu viņa darbā Leviatāns; “nejauka, dzīvnieciska un īsa”. Mūsu pirmā atbilde; pat ja evolūcijas skats uz dabu ir drūms, tas varētu būt patiess. Tomēr pastāv kas vairāk nekā iepriekš minētais. 60-gados evolūcijas teorijas pareģoja altruistisku uzvedību attiecībā pret radiniekiem, piemēram, darba bišu atteikšanās no vairošanās, lai palīdzētu izaudzēt māsas; 80-gados tika pareģota kooperatīva uzvedība starp indivīdiem, kas nav radinieki, piemēram, tas, kā vampīrsikspārņi baro neradniecīgus vampīrsikpārņus, kas tajā naktī nav atraduši barību. Kopš tiem laikiem esam novērojuši stabilu ideju attīstību un pierādījumi ir paplašinājuši apstākļus, kuros attīstās kooperatīva uzvedība. Tātad, ja reliģija un evolūcija atšķiras altruismā un kooperācijā, tad atšķirība nav tajā, vai šāda uzvedība tiek vai netiek sagaidīta, bet gan tajā, kas šādu uzvedību ir radījis un kādos apstākļos sagaidāms, ka tā tiks lietota vai izskausta. Evolucinējusi uzvedība varētu būt veidojusies saistībā ar reproduktīvajiem panākumiem, bet dažreiz tai var būt sekas, ko mēs varam saukt par novērtējamām un labdabīgām.

Evolūcija nozīmē stiprākā izdzīvošanu. Šis sauklis attaisno sociālo darvinismu, eigeniku un genocīdu.

Šis apvainojums ir uzkrītošs Naturālistisko Maldu piemērs – ideja, ka, ja kaut kas notiek dabā, tad tas var tikt attaisnots cilvēku attiecībās – ka tas, kas ir, ir labs. Naturālistiskie maldi ir tieši tas – tikai maldi. Dabā nav vērtību. Evolucionējusi uzvedība nav laba vai ļauna. Tā vienkārši ir. Cilvēki izgudro vērtības un lieto tās mijiedarbībās cits ar citu. Dažreiz tās tiek lietotas nepareizi. Tam, kā viena vai otra grupa izmanto kādu analoģiju ar dabu, lai attaisnotu kādu cilvēka uzskatu vai darbību, ir gara vēsture. Šādas interpretācijas ir propaganda, ko lieto lai popularizētu konkrētas darba kārtības un būtu jāuzlūko ar aizdomām. Mums nav jāpieņem šādas analoģijas, jo tās nav balstītas loģikā. Mums pieder brīvība apdomāt alternatīvas, viena no kurām nosaka, ka mums nav vienmēr jāuzvedas tā, kā to noteikusi evolūcija.

Evolūcija = ateisms.

Daļa evolūcijas biologu ir ateisti, daļa ir reliģiozi un daļa ateistu nebalsta savus uzskatus evolūcijā. Evolūcija ir saderīga ar daudzām reliģijām, ieskaitot dažas kristietības versijas. Tā nav saderīga ar tiešu dažu Bībeles daļu interpretāciju, īpaši ar tām, kas runā par Zemes vecumu un dzīvības radīšanu. Jebkuram, kas ņem šos fragmentus par pilnu, būtu grūtības ne tikai ar evolūciju, bet arī ar fiziku, kosmoloģiju un ģeoloģiju.

Zinātniskais kreacionisms ir derīga alternatīva hipotēze, pierādījumi evolūcijai ir vāji, tātad kreacionismam jābūt taisnībai.

Kreacionsims nav zinātnisks, jo tā uzskati netiek mainīti, kad tie tiek pārbaudīti un tiek atrasti trūkumi. Tā nav derīga alternatīva hipotēze, jo tā nepaskaidro to, ko paskaidro evolūcija un tāpēc, ka tas ir nav saskaņā ar citiem zinātnes aspektiem – fiziku, ķīmiju un ģeoloģiju – ar kuriem evolūcija ir saskaņā. Pierādījumi evolūcijai nav vāji, tie ir spēcīgi; tas būs redzams gan vēlāk šajā grāmatā (teksts ņemts no grāmatas 1. nodaļas – tulk. piez.), gan plašajā evolucionārās bioloģijas literatūras klāstā. Un ir neloģiski apgalvot, ka jebkam ir tikai divi alternatīvi paskaidrojumi – tas ir izdomas trūkums. Pieredze liecina, ka jaunas alternatīvas vienmēr tiek izdomātas. Zinātnes uzdevums nav izdomāt alternatīvu, kas ir relatīvi viegli, bet gan izdomāt tādu alternatīvu, kas darbojas labāk nekā jau esošais skaidrojums, kas var būt ļoti grūti, ja esošais skaidrojums ir izturējis daudzas pārbaudes. Tāds ir evolūcijas gadījums.

Mācīt kreacionismu ir tikai godīgi.

Godīgi attiecībā pret ko? Mēs nemācam, ka Zeme ir plakana, ka Saule griežas ap Zemi, vai karstums sastāv no vielas, ko sauc par flogistonu, vai ka infekcijas slimības izraisa slikts gaiss. Mēs esam iemācījušies to, ka šīs idejas ir nepareizas. Tā būtu necieņa pret studentiem, tērēt laiku esot korektiem, apspriežot nepareizas idejas, ko zinātniskā sabiedrība jau sen ir atmetusi, ja to pašu laiku varētu izmantot derīgi, apspriežot to, ko mēs zinām. Vēl ļaunāk, tas tiešām būtu negodīgi.

Zinātniskā skepse ir vājuma pazīme.

Šī kritika to nostāda pilnīgi pretēji. Zinātnē šaubas un debates ir spēka pazīme un daļa no tā mehānisma, ar kura palīdzību zinātne progresē. Tie ir mēri, ar kuriem jebkurš svarīgs zinātnes aspekts tiek analizēts no visiem leņķiem, līdz esam droši, ka tas ir uzticams. Jebkurš, kurš izsaka šādu kritiku, nav sapratis, kā darbojas zinātne.

Evolūcija nekad nav tikusi pārbaudīta.

Eksperimentālā mikorevolūcija ir plaukstoša nozare, kurā katru gadu tiek publicēts daudz rakstu; tā bieži ir aplūkojusi un apstiprinājusi evolūciju laboratorijas apstākļos. Zinātniskie secinājumi tiek balstīti arī novērojumos bez eksperimentēšanas. Astronomija un ģeoloģija ir divas nozares, kuros svarīgākie secinājumi nav balstīti uz eksperimentu rezultātiem, taču tās ir progresējušas un sniegušas lielu daudzumu uzticamu zināšanu. Tas pats attiecas uz makroevolūciju. Fosiliju, to saistība ir dzīviem organismiem un to ģeogrāfisko izplatību ir mums ļāvusi droši rekonstruēt galvenos notikumus dzīvības attīstībā. Evolūcija ir tikusi pārbaudīta daudz reižu, gan ar eksperimentālām, gan ar salīdzinošām metodēm. Tajā nav tikuši atrasti lieli trūkumi.

Makroevolūcija nekad nav tikusi eksperimentāli pārbaudīta.

Galvenais makroevolūcijas process ir specializācija. Viens no projektiem makroevolūcijas ietvaros ir radīt specializāciju laboratorijas apstākļos. Daži svarīgi specializācijas elementi – partnera izvēle, kas noved līdz reproduktīvajai izolācijai un tai sekojošai diverģencei divās populācijās – jau ir tikuši sasniegti. Turklāt, jau vairāk nekā 50 gadu garumā biologi ir no jauna radījuši daudzu augu sugu specializāciju, starp kuriem ir krustziežu dzimtas pārstāvji, ar hibridizācijas palīdzību. Nebūtu prātīgi apgalvojot, ka kādudien specializācija netiks balstīta pamatīgā un pārliecinošā laboratorijas eksperimentu programmā. Tā daļēji tiek veikta jau tagad.


Raksta avots: Evolution: an Introduction. 2nd edition. Stephen C. Stearns, Rolf F. Hoekstra. Oxford University Press, 2005.
No angļu valodas tulkojusi Līva Laiviņa.