Reinkarnācija ir ticība tam, ka pēc nāves miesa sadalās, taču kāda patības daļa pārdzimst jaunā ķermenī. Tā ir ticība iepriekšējai dzīvei un nākamajai dzīvei jaunā ķermenī pēc nāves. Ķermeņiem, kurus patība pamet vai kuros iemiesojas, nav jābūt cilvēku ķermeņiem. Iepriekšējā dzīvē kāds var būt bijis dobermanpinčers un nākamajā, iespējams, pārtaps par putekļu ērcīti vai burkānu. Dažas ciltis izvairās no noteiktu dzīvnieku lietošanas uzturā, jo tic tam, ka šajos dzīvniekos mājo viņu senču dvēseles. Vīrietim pat ir iespējams pārdzimt kā paša meitai, nomirstot pirms viņas piedzimšanas un pārņemot meitas ķermeni dzimšanas brīdī.

Ticība iepriekšējām dzīvēm savulaik bija sastopama galvenokārt Austrumu reliģijās, piemēram, hinduismā un budismā, taču pašlaik ir kļuvusi par stūrakmeni tādos māžos kā dianētika un čenelings. Senajās Austrumu reliģijās reinkarnāciju uztvēra nevis kā labu, bet gan sliktu fenomenu. Lai sasniegtu absolūto apskaidrību (nirvāna), nepieciešams izlauzties no pārdzimšanu rata. Vairumā, ja ne visās senajās reliģijās, kurās pastāv ticība reinkarnācijai, dvēseles iemiesošanās ķermenī tiek uzskatīta par metafizisku pazemināšanos, aptraipītu un nešķīstu pārmaiņu rituālu. Taču Jaunā Laikmeta reliģijas pārdzimšanā saskata sava veida kroplu mērķi. Šajā dzīvē gatavojies tam, kādā ķermenī vēlies atdzimt nākamajā dzīvē. Ticība iepriekšējām dzīvēm paver ceļu tādām Jaunā Laikmeta terapijām kā iepriekšējās dzīves pieredzējuma terapija, kas pašreizējo psiholoģisko problēmu cēloņus meklē iepriekšējo dzīvju pieredzē.

L. Rons Habards, dianētikas radītājs un scientoloģijas dibinātājs, savā jaunajā reliģijā ievija pats savu priekšstatu par reinkarnāciju. Saskaņā ar Habardu, lai atrastu “problēmu” sakni, nepieciešams pārskatīt iepriekšējās dzīves. Viņš arī apgalvo, ka “dianētika spēlēja būtisku lomu Braidejas Mērfijas lietā” un ka daži scientologi iepriekšējā dzīvē bijuši suņi un citi dzīvnieki (“Piezīme par iepriekšējām dzīvēm” grāmatā “Cilvēka dvēseles jaunatklāšana”). Pēc Habarda domām, “tikai scientoloģija ir spējusi pienācīgi izprast nāves mehāniku”. Nāve norisinās sekojoši – Tetāns (gars) zaudē ķermeni (kas ir miris) un tad uzsāk jauna ķermeņa meklējumus. Tetāni “uzturēsies cilvēku tuvumā. Viņi uzmeklēs grūtnieci un sekos viņai ielās.” Tad Tetāns iemiesosies jaundzimušajā “parasti… divas vai trīs minūtes pēc bērna atdalīšanās no mātes. Tetāns parasti tam izraugās pirmo bērna elpas vilcienu.” Nekur netiek atklāts, kā Habards šīs lietas zina.

Čenelings, līdzīgi kā iepriekšējās dzīves pieredzējuma terapija, atšķiras no reinkarnācijas, lai arī balstās uz to pašu pamatkoncepciju – nāve nav visas patības gals. Klasiskajos priekšstatos par reinkarnāciju aizgājēja apziņas daļa kādā veidā iemiesojas jaunā ķermenī, taču šī ķermeņa attīstības gaitā tajā mīt tikai viens apziņas veselums. Čenelingu iespējams dēvēt par īslaicīgu, neregulāru iepriekšējās dzīves invāziju, jo tas saistīts ar kādas iepriekšējās dzīves esības atnākšanu un aiziešanu, kas vienmēr paliek šķirta no pašreizējās apzinātās būtnes. Piemēram, Džei Zī Naita apgalvo, ka 1977. gadā reiz Atlantīdā dzīvojušā Kromanjonas kaujinieka gars pārņēmis viņas miesu, lai nodotu gadsimtu gaitā uzkrātās zinības. Šķiet, Naita turpina Džeinas Robertsas un Roberta Bata aizsākto darbību, kuri 1972. gadā nāca klajā ar Seta vēstījumiem. Naitas, Robertsas un Bata idejiskais tēvs ir Edgars Keisijs, kurš apgalvoja, ka ir saziņā ar vairākām paša iepriekšējām dzīvēm. Varētu domāt, ka spiritisms saduļķo skaidros ūdeņus. Galu galā, ja reiz vairāki pagātnes gari var jebkurā brīdī iekļūt medija ķermenī, neizpostot pašreizējo patību, iespējams, medijs atceras nevis pats savu, bet gan kāda cita iepriekšējo dzīvi.

Paraugoties uz to no filosofijas skatpunkta, reinkarnācijas ideja rada dažus interesantus jautājumus. Kas tieši reinkarnējas? Jādomā, ka reinkarnācijai pakļauta ir dvēsele, taču kas ir dvēsele? Bezķermeniska apziņa?

Reinkarnācija šķietami piedāvā izskaidrojumu tādiem dīvainiem fenomeniem kā dažu cilvēku spēja hipnozes laikā pieredzēt iepriekšējo dzīvi. Tāpat varētu rast skaidrojumu arī brīnumbērniem – atšķirībā no vairuma reinkarnācijas gadījumu, kad dvēselei viss vairāk vai mazāk jāuzsāk no jauna, brīnumbērnā nez kā iemiesojusies dvēsele ar iepriekšējās dzīves bagāžu, tādējādi piešķirot noteiktas priekšrocības attiecībā pret mums pārējiem. Reinkarnācija var piedāvāt izskaidrojumu tam, kāpēc ar labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas un kāpēc labas lietas notiek ar sliktiem cilvēkiem – viņi tiek atalgoti vai sodīti par rīcību iepriekšējās dzīvēs (karma). Iespējams izskaidrot arī déjà vu pieredzi – tās ir atmiņas no iepriekšējām dzīvēm. Sapņi varētu tikt raksturoti kā sava veida dvēseles ceļojums un dvēseles atmiņa. Tomēr iepriekšējās dzīves pieredzējumi un déjà vu vislabāk skaidrojami kā šīs, nevis kādas iepriekšējās dzīves notikumu atsaukšana atmiņā. Sapņi un brīnumbērni visveiksmīgāk izskaidrojami saistībā ar smadzeņu uzbūvi, kā arī ģenētiski pārmantojamām īpašībām un procesiem. Tā kā arī ar sliktiem cilvēkiem notiek sliktas lietas un ar labiem cilvēkiem mēdz notikt arī labas lietas, visprātīgāk būtu ticēt tam, ka labais un ļaunais cilvēku dzīvēs nenotiek saskaņā ar kādu nolūku.

Stāsti, īpaši bērnu stāsti par savām iepriekšējām dzīvēm, birst kā no pārpilnības raga. Viens no šāda veida stāstu vācējiem bija psihiatrs Īens Stīvensons, kurš nepārliecinoši centās pierādīt, ka šie stāsti kalpo par zinātnisku reinkarnācijas pierādījumu.

Visbeidzot, tā kā nav iespējams atšķirt mazuli ar dvēseli, kas nonāks debesīs vai ellē, mazuli, kura dvēsele iepriekš dzīvojusi citos ķermeņos, un mazuli, kuram vispār nav dvēseles, jāsecina, ka dvēseles ideja nekādi nepapildina mūsu priekšstatu par cilvēku. Pielietojot Okama asmeni, kā reinkarnācijas, tā debesīm vai ellei nolemtas nemirstīgas dvēseles idejas ir vienlīdz liekas.


Raksts ar autora atļauju aizgūts no SkepDic oriģināla.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Zariņa.