Pasaulē pastāv neskaitāmas sazvērestības teorijas, kuras aiz sarežģītajiem pasaules procesiem un atsevišķiem notikumiem saskata slēptu sazvērnieku grupu un organizāciju slepenas, ļaunprātīgas mahinācijas. Visizplatītākās apgalvo, ka visu pasauli kontrolē brīvmūrnieki, baņķieri, starptautiskās korporācijas vai kāds cits spēks, kurš parasti ir absolūti ļauns un vēl cilvēcei tikai ļaunu. Pastāv arī specifiskākas sazvērestības teorijas, piemēram, par valdību ļaunajiem plāniem kādā šķietami vienkāršā un nevainīgā parādībā: ASV valdība ūdenim pievieno fluoru ar mērķi padarīt visus ASV iedzīvotājus sterilus, arī AIDS ir ASV valdības radīts pasaules iedzīvotāju skaita kontrolei un to nemaz neizraisa HIV infekcija. Sazvērestību teoriju „klasika” ir teorijas par NLO, savukārt, mūsdienu lielākais „hīts” bija Zemes bojāeja 2012. gadā, kuru it kā pareģoja seno Maiju kalendārs. Viena no trakākajām galējībām ir sazvērestība teorij, ka cilvēci kontrolē cilvēku tēlu pieņēmusi zaļādainu reptiļu rase un Lielbritānijas karaliene ir viena no viņiem. Pat Latvijā ir izplatījušās vietējiem notikumiem pakārtotas sazvērestības teorijas – psihotronie ieroči Rīgā, SVF un arī ļaunās Skandināvu bankas vēlas mūs pakļaut ekonomiskā verdzībā, pie visām ekonomikas problēmām vainīgs no Rietumiem nākušais neoliberālisms.

Šīs virspusīgi aprakstītās un citas daudz specifiskākas sazvērestības teorijas pēdējos gadu desmitos līdz ar televīzijas un interneta attīstību un popularitāti kļūst arvien izplatītākas. Tomēr to pamatojumā ir saskatāmi vairāki trūkumi. Sazvērestības teorijas izmanto emocionālus, intuitīvi patīkamus argumentus, nepārbaudītus minējumus, kā arī izmanto kļūdainu loģiku un metodoloģiju. Sazvērestības teorijas skaidro sarežģītus sociālus fenomenus, ekonomiku un politiku vienkāršos „balts – melns”, „labs – ļauns”, „absolūta vara – nekāda vara” terminos un piedēvē pārlieku lielu varu un pārcilvēciskas īpašības cilvēkiem, kuri ieņem augstas pozīcijas sabiedrībā. Sazvērestības teorijas ir selektīvas – tās skatās tikai uz argumentiem, kuri runā par labu viņu teorijām, un ignorē pārējos faktus un pretargumentus. Paši argumenti parasti nāk no apšaubāmiem avotiem. Tie ir gan neautoritatīvi avoti – mistiska pieredze, interneta plašumi, grāmatas, kurām nevar piekļūt –, gan arī ‘iekšējās’ atsauces – viens konspirologs atsaucās uz otru, veidojot apli, vai neizsekojamu ķēdi, kurā nevar atrast patieso informācijas avotu. Bieži sazvērestības teorijās tiek izmantoti induktīvi argumenti, piemēram, no dažiem, reizēm pat patiesiem negatīvajiem piemēriem, tiek secināts, ka visa pasaule ir korumpēta un ļauna.

Šie visi un citi vēl neuzskaitītie trūkumi sakņojas sazvērestību teoriju pamatproblēmā – visas sazvērestības teorijas ir pseidozinātniskas. Jebkurai teorijai ir iespēja kļūt zinātniski atzītai, tomēr sazvērestības teorijas nespēj izpildīt zinātnes izvirzītos kritērijus. Jebkura jauna teorija vai pētījums jānosūta publicēšanai uz kādu starptautiski atzītu zinātnisku žurnālu. To izvērtēs speciālisti, un, ja tā būs kvalitatīvi pamatota un atbildīs zinātniskai metodei, tad tā tiks publicēta. Ja pēc publicēšanas šī teorija izturēs citu zinātnieku kritiku un atkārtotus eksperimentus, tad tā pievienosies zinātnes izpratnei par pasaules darbību. Tomēr, lai kā sazvērestību teorētiķi cenšas piešķirt savam darbam zinātniskumu un pamatotību, sazvērestības teorijas neatbilst mūsdienu zinātnes augstajiem standartiem, jo tās vienmēr satur kādu no minētajām problēmām. Nemaz nerunājot par to, ka šīs teorijas bieži vien ir pretrunā ar visu, ko zinātne saka par vēsturi, medicīnu, politiku, socioloģiju un citām sfērām. Sazvērestību teoriju atbildes uz šo pretargumentu, ka visi zinātnieki ir arī sazvērējušies, jo baidās no valdības vai kalpo tikai naudai, ir absurdi. Zinātne nav nekas ideāls – nevar noliegt naudas un varas ietekmi uz to. Tomēr, ja sazvērestības teorijas būtu pamatotas, zinātnieki tās neignorētu un nekritizētu, kaut vai tikai tāpēc, ka sazvērestību teoriju sensacionālās tematika un to dotā publicitāte, iespēja nopelnīt, būtu nepārvarams kārdinājums ikvienam zinātniekam.

Sazvērestību teoriju popularitāte slēpjas to vienkāršībā un emocijās, kuras tās sniedz cilvēkiem. Sazvērestības teorijas ir viegli izplatīt, bet grūti atspēkot. Konspirologu darbi izskaidro sarežģīto pasauli pavisam vienkāršos, ikvienam saprotamos vārdos un tiek plaši izplatīti ar viegli pieejamu un uztveramu mediju – filmu un YouTube video – palīdzību. Pretstatā tam, sazvērestību teoriju atspēkojumi un kritika, zinātne pati par sevi bieži vien ir sarežģīta, zinātniskā valodā rakstīta, pieejama speciālos izdevumos, kurus sazvērestību teoriju mērķauditorija nelasa. Centieni atspēkot sazvērestības teorijas liek zinātniekiem cīnīties pret emocionāliem, nepamatotiem apgalvojumiem, spekulācijām un vienkāršiem aizspriedumiem, ko zinātnieki dara nelabprāt.

Otrais, būtiskākais sazvērestību teoriju panākumu aspekts slēpjas emocijās, kuras apslāpē racionālo prātu un analīzes spējas. Sazvērestības teorijas cilvēkus uzrunā sakot, ka pasaulē pastāv kāda milzu netaisnība, problēma vai arī kaut kas to apdraud. Tas izraisa cilvēkos pirmās emocijas, jo bieži vien sazvērestības teorijas pievēršas reālām pasaules problēmām, ne tikai pašu mākslīgi radītām. Pēc problēmu apskates, tiek norādīts uz to cēloņiem. Parasti tā ir kāda cilvēku grupa, kura gluži vienkārši savā būtībā ir neglābjami ļauna un vēl cilvēkiem tikai to sliktāko. Tādējādi tiek radīts ārējā ienaidnieka tēls, kurš ir pelnījis nosodījumu, pret kuru ir jācīnās, jeb, vienkāršāk runājot, – sazvērestības teorijas rada cilvēkos vēlmi glābt pasauli un pašas šo vēlmi arī apmierina. Gandrīz vai vienmēr sazvērestību teoriju autori piedāvā risinājumus, kā cīnīties pret savu mākslīgi radīto problēmu un mākslīgajiem cēloņiem. Tādā veidā cilvēkiem tiek radīts liels emocionāls pārdzīvojums, sākot ar šoku, par sazvērestības apmēriem, turpinot ar dusmām pret sazvērestības īstenotājiem un nobeidzot ar milzīgu pašapmierinājumu par to, ka viņi zina patiesību par to, kā pasaule strādā. Viņi ir izkļuvuši no „sazombētu aitu bara”, „pelēkās masas”, kāds ir ikviens cits – viņi ir „brīvi”, „domājoši”, „apgaismoti” un „pamodušies”. Viņi zina „patiesību”. Sazvērestības teorijas šādā veidā piešķir cilvēka dzīve nepamatotu nozīmīguma sajūtu.

Šādas spēles ar citu emocijām un psihi ļauj cilvēkam justies ļoti pašpārliecinātam, zinošam un spēcīgam – liek justies labi. Tomēr šie cilvēki tā jūtas tikai un vienīgi ļoti veiksmīgas manipulācijas rezultātā. Sazvērestības teorijas sabiedrībā sēj maldīgus priekšstatus par pasauli un sabiedrību un, kā jau jebkuri maldīgi uzskati, ticība sazvērestības teorijām liek cilvēkiem raudzīties uz realitāti caur sakropļotu, aizspriedumainu prizmu un rīkoties neadekvāti reālajai situācijai: cilvēki tiek maldināti par veselības aizsardzību, vakcināciju, zaudē paļaušanos uz zinātni un valsti, reizēm, sazvērestību teoriju radīto ilūziju vadīti, cilvēki pat veic noziegumus. Pārliecība, ka pasauli kontrolē kāda sazvērestība, ka tu neko nespēj ietekmēt, ka pasaule tuvākajos gados ies bojā, ļoti nopietni izmaina cilvēka pasaules skatījumu, padarot viņu antisociālu un reizēm pat bīstamu citiem.

Pretēji teicienam „patiesība ir vienkārša”, pasaule un dzīve ir sarežģīta. Sabiedrībā mijiedarbojas visdažādākie emocionālie, psiholoģiskie, racionālie un neracionālie faktori. Pasaulē pastāv visdažādākās intereses un lobiji – gan savtīgi, gan altruistiski, gan arī neitrāli. Pasaule ir daudz niansētāka un tajā pašā laikā daudz interesantāka, nekā melnbaltais skatījums, kurā uz to skatās sazvērestības teorijas. Kad patiešām pastāv kāda sazvērestība un ir kvalitatīvi pierādījumi, ka tāda tiešām eksistē, piemēram, par ASV slepeno cietumu Gvantanamo līcī, ne jau sazvērestības teorijas, bet gan zinātnieki un žurnālisti par to runās, jo šādas sensacionālas un pamatotas tēmas medijiem ir ļoti pievilcīgas. Ja ir vēlme izprast sabiedrībā notiekošos procesus, socioloģija, politoloģija, vēsture, psiholoģija un citi zinātnes virzieni piedāvā faktolģiski pamatotu, kvalitatīvi pierādītu, atkārtoti pārbaudītu informācijas analīzi un interpretāciju. Lai gan sazvērestības teorijas, pateicoties to vienkāršajiem skaidrojumiem un mūsdienu iespējai jebkādu informāciju viegli izplatīt internetā, kļūst arvien izplatītākas, domājot kritiski un attīstot analītisku prātu, šīm pseidozinātniskajām, loģikas kļūdu pilnajām teorijām ļoti viegli var redzēt cauri.


Saites uz lasāmvielu par tēmu angļu valodā:

publiceye.org – vairāk informācijas par sazvērestības teoriju kļūdām un problēmām.

conspiracyscience.com – dažu lielāko sazvērestību teoriju filmu un teoriju pausto ‘faktu’ pamatoti atspēkojumi.
whatstheharm.net – kādu kaitējumu sazvērestības teorijas nodara.